25. februārī diskusijas formā noritēja forums “Kur ņemt naudu Latvijas reģionu uzņēmējiem: par un pret kooperatīvajām krājaizdevu sabiedrībām”. Tajā piedalījās uzņēmējdarbības un finanšu politikas veidotāji, reģionu uzņēmēji un kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību (KKS) pārstāvji, meklējot atbildes uz jautājumu: kur uzņēmēji reģionos var iegūt finansējumu biznesa attīstībai?
Pēdējo pāris gadu laikā novērots, ka uzņēmēji atsakās no Eiropas Savienības struktūrfondu piešķirtā finansējuma, jo nespēj atrast 30% līdzfinansējumu, kas ir obligāts priekšnosacījums finansējuma iegūšanai. Projekta “Reģiona finanses reģiona uzņēmējdarbībai” vadītāja, biedrības “Lauku attīstības partnerība” padomes priekšsēdētāja Kristīne Ragaine-Volnianko uzsvēra, ka iespējami trīs risinājumi: nopelnīt, aizņemties vai piesaistīt publiskā finansējuma grantu. Ceturtais risinājums varētu būt kombinēt minētos trīs. Aizņemties reģionos iespējams, piemēram, no kooperatīvajām krājaizdevu sabiedrībām.
Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības konkurētspējas departamenta direktors Kristaps Soms atzina, ka krājaizdevu sabiedrībām ir būtiska loma reģionālās ekonomikas attīstībā, tās labi izbalansē riskus, jo labi zina vietējās paražas. Tāpat arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) Uzraudzības departamenta direktore Nora Dambure atzinīgi vērtēja šo sabiedrību lomu, uzsverot, ka redz alternatīvo aizdevumu sniedzēju vietu arī valsts kopējā ekonomikas izaugsmē. Savukārt Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists, atzina: “Bankām trūkst reģionālo zināšanu, viena un tā pati situācija kooperatīvajai krājaizdevu sabiedrībai var būt mazāk riskanta nekā bankai. Šo sabiedrību priekšrocība – cilvēki laukos cits citu labāk pazīst, morālais spiediens atdot aizdevumus ir lielāks.”
Tomēr reālā situācija nav tik vienkārša, jo kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības drīkst aizdot tikai saviem biedriem kā fiziskām personām vai likumā definētām juridiskajām personām – zemnieku saimniecībām un individuālajiem komersantiem. Patlaban lielākā daļa šo sabiedrību nevar aizdot naudu juridiskām personām, bet kā saimnieciskās darbības forma reģionos lielākoties tiek dibinātas tieši sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA). Kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību pārklājums Latvijā ir nevienmērīgs – kartē ir vairāki baltie laukumi, kur šādu sabiedrību nav vispār, piemēram, Latgalē. Līdz ar to diskusijas fokusā tika izvirzīts jautājums: kurš Latvijā var veicināt alternatīvu, likumiski regulētu pakalpojumu pieejamību konkrēti uzņēmējiem?
Alternatīvo aizdevēju darbību ierobežo nesakārtota likumdošana
Uzņēmēji kā vienu no nozīmīgākajiem faktoriem, kas neļauj viņiem saņemt finansējumu reģionos, minēja likumdošanu. “Mums vairs nav problēmu iegūt kredītu, jo strādājam ar peļņu jau gandrīz 30 gadus, tomēr redzu, ka mazajiem uzņēmumiem piesaistīt finansējumu nereti nav pat iespējams,” stāstīja Jānis Zilvers, zemnieku saimniecības “Pīlādži” īpašnieks. Latvijā kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību darbība nav izplatīta – iepretim Polijā ir pusotrs miljons šo sabiedrību biedru, līdz ar to poļi, salīdzinot ar Latviju, ir konkurētspējīgāki.
Viedoklim piekrita arī Dāvis Volksons, SIA “Damson” un silto grīdu zīmola “Rorbo” valdes loceklis, sakot: “Mums finansējuma iegūšana bija garš process. Komercbanka piešķīra aizdevumu, no kā atteicāmies, jo tā prasīja galvojumu no visiem uzņēmuma dalībniekiem, pat tiem, kuri nebija apritē, piemēram, no māmiņas bērna kopšanas atvaļinājumā. Savukārt kooperatīvā krājaizdevu sabiedrība piešķīra aizdevumu kā fiziskajai personai, tad noformējām tā, ka fiziskā persona sniedz aizdevumu juridiskai personai. Citiem vārdiem sakot – likumdošana nav tāda, kas veicinātu izaugsmi.”
“Problēmas pamatā ir Latvijas likumdošanas īpatnība. Lietuvā un Igaunijā naudas piesaisti organizē kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības jumta organizācija, Latvijā tas jādara katrai sabiedrībai individuāli. Līdz ar to naudas aizdošanas process kļūst sarežģīts,” sacīja Ēriks Čoders, “Allažu Saime KKS” valdes priekšsēdētājs un biedrības “Krājaizdevu apvienība” valdes priekšsēdētājs. Laukos pārsvarā tiek dibinātas SIA, kas nevar aizņemties no kooperatīvajām krājaizdevu sabiedrībām. Tas, ka aizņemas fiziskās personas, kas aizdod tālāk uzņēmējam, palielina kredītprocentus. Kredīti kļūst riskantāki, un kopumā Latvijai ir riskantāka situācija nekā kaimiņvalstīm. Ierobežotā tirgū sadārdzinās pakalpojumi, savukārt jumta organizācija piedāvā lētākus pakalpojumus. Līdz ar to uzņēmēja ieteikums ir tāds, ka Latvijai jāpārņem Eiropas pieredze.
Potenciālie risinājumi: cilvēku piesaiste reģioniem un valsts atbalsta programma
Viens no veidiem, kā atbalstīt mazos uzņēmējus reģionos, būtu valsts veidota atbalsta programma, – atzina vairāki diskusijas dalībnieki. Reģionos būtiski ir noturēt iedzīvotājus, neļaujot aizplūst uzņēmējiem un darbaspēkam uz galvaspilsētu vai ārzemēm. Daļēji risinājums būtu pašu uzņēmēju un alternatīvo aizdevēju rokās, aktualizējot problēmu un piedāvājot jaunas alternatīvo aizdevumu formas. Visbeidzot pozitīvas izmaiņas normatīvajos aktos un likumdošanā varētu veicināt aktīvāks kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību dialogs ar Finanšu ministriju, Ekonomikas ministriju un FKTK .
“Skarba likumsakarība: lai finansētu ekonomisko darbību, kas nav spekulatīva, un lai tai būtu ekonomiska jēga, procentlikme nedrīkst būt lielāka par dažiem procentpunktiem gadā. Tas nozīmē, ka arī riskam jābūt ļoti mazam. Bieži risks biznesā ir lielāks. Riskantāki pasākumi tiek finansēti ar pašu kapitālu. Dzirdam, ka Silīcija ielejā un daudz kur pasaulē tiek finansēti riskanti projekti, un arī Latvijā no valsts puses ir veidoti riska kapitāla fondi, tomēr līdz šim tie koncentrējušies uz lielu, prestižu lielpilsētas projektu finansēšanu. Tamdēļ noderētu dažādas pašu kapitāla finansēšanas iespēju paplašināšanas programmas reģionos, piemēram, ar “Altum” līdzdalību. Uzņēmējdarbības atbalsts reģionos ir sociālā labuma projekts, tāpēc tur būtu jāiesaistās valstij ar savu naudu,” uzsvēra P. Strautiņš.
“Daudzi ir spiesti pārdot īpašumus un braukt prom pat ne uz Rīgu, bet ārzemēm,” norādīja Vents Armands Krauklis, Valkas novada domes priekšsēdētājs un KKS “Ziemeļvidzeme” izveides iniciators. “Valsts dalība subordinēta kapitāla izveidē ir fundamentāli nepieciešama. Ja tāda programma būs, arī citur Latvijā veidosies kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības.” Savukārt pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš papildināja: “Ja ir cilvēki, lietas notiek. Ja nav, nenotiek. Patlaban esam stadijā, ka varam pieņemt ideālāko likumdošanu, bet ir jāsaremontē pamatlietas, lai pēc 5–6 gadiem neesam sliktākā pozīcijā par tagadējo.”
Runājot par cilvēku noturēšanu reģionos, piemērā dalījās Ēriks Čoders: “Lietuvā savulaik pieauga iedzīvotāju skaits, pateicoties remigrācijai, jo kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības deva kredītus uzņēmējdarbības attīstīšanai. Tas bija iespējams, pateicoties valsts līdzfinansējumam, kas ļāva izveidot jumta sabiedrības. Savukārt Finanšu ministrijas Finanšu tirgus politikas departamenta direktore Aija Zitcere norādīja, ka Latvijā ir ierobežots regulējums, kādā valsts tiešā veidā var sniegt atbalstu finanšu institūcijām, un K. Soms papildināja, ka alternatīvo aizdevēju sabiedrībām ir jāizrāda vēlme sadarboties, lai varētu izskatīt sadarbības iespējas un potenciālu.
N. Dambure atklāja, ka licencēšanas procesā ir virkne vēl citu aizdevēju sabiedrību un top platformas, kas nodrošinās iespēju satikties finanšu devējam un saņēmējam, tai skaitā – juridiskām personām. Savukārt Finanšu ministrija plāno pabeigt darbu pie regulējuma, lai platformas varētu ieviest praktiski.
Kā labu piemēru sakārtotai likumdošanai E. Čoders minēja Vāciju, kur ekonomiskās krīzes laikā kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības vienīgās neprasīja valsts atbalstu. “Ja sistēma sakārtota, tā strādā labāk par banku sektoru,” uzsvēra uzņēmējs.
Diskusijas noslēgumā K. Ragaine-Volnianko atzina, ka joprojām kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības paliek vienīgie alternatīvie aizdevumu sniedzēji novados, kuros tie ir. Viņa pauda pateicību Finanšu ministrijai un FKTK par viesto cerību, ka arī turpmāk pastāvēs alternatīvais finansējums tiem uzņēmējiem, kam tas interesē. “Viss turpināsies un notiks tad, ja uzņēmēji skaļāk un biežāk vērsīsies pašvaldībās un valsts institūcijās, lai veidotu pieprasījumu šādiem alternatīvajiem aizdevumiem.”
Kāpēc Lietuva atbalstīja krājsabiedrības un veicināja remigrāciju, bet Latvijā tā nenotiek? Kāpēc Eiropā krājaizdevu sabiedrību nozīme pieaug, bet pie mums samazinās? Vai Latvijas reģionālo uzņēmumu attīstībai vajadzīgs politisks atbalsts? Vai Finanšu ministrijas attīstības plānā alternatīvajiem aizdevumiem ir pienācīga vieta? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kurus dalībnieki ieskicēja viedokļu apmaiņā, bet par kuriem būtu vērts diskutēt publiskajā telpā arī turpmāk.
Forumā piedalījās: Finanšu un kapitāla tirgus komisijas Uzraudzības departamenta direktore Nora Dambure, Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības konkurētspējas departamenta direktors Kristaps Soms, Finanšu ministrijas Finanšu tirgus politikas departamenta direktore Aija Zitcere, Luminor bankas ekonomists Pēteris Strautiņš, projekta “Reģiona finanses reģiona uzņēmējdarbībai” vadītāja, biedrības “Lauku attīstības partnerība” padomes priekšsēdētāja Kristīne Ragaine-Volnianko, pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš, “Allažu Saime KKS” valdes priekšsēdētājs un biedrības “Krājaizdevu apvienība” valdes priekšsēdētājs Ēriks Čoders, Valkas novada domes priekšsēdētājs un KKS “Ziemeļvidzeme” izveides iniciators Vents Armands Krauklis, “Zosēnu KKS” valdes priekšsēdētājs Jānis Livčāns, SIA “Damson” un silto grīdu zīmola “Rorbo” valdes loceklis Dāvis Volksons, kā arī zemnieku saimniecības “Pīlādži” īpašnieks Jānis Zilvers.
Atsaucei: Raksts tapis sadarbībā ar “Reģiona Finanses Reģiona Uzņēmējdarbībai’ ELFLA projektu, kura ietvaros ir pētīti risinājumi alternatīviem aizdevumu pakalpojumiem uzņēmējiem Latvijas reģionos.